Noslēdzot lielu “Sūti mani” misijas skolas posmu, dalāmies ar novēlējumu, kas iekļauts uz izlaidumu tapušā dziesmā – tik lipīgā, ka studenti ar to pavadīja arī nākamo un oficiāli pēdējo kopīgo dienu.

Atgriezeniskajā saitē par mācībām aizrobežu misijā kāda studente raksta: “Tas bija tāds sprādziens. Līdz asarām. Ļoti vērtīgi. Ja nebūtu precējusies, es droši vien jau krāmētu koferus.”

Lai Dieva Vārds ikkatram arvien paliek goda vietā un rodas un atjaunojas iespējas to pētīt kopā ar citiem.

Progresa sarunās studentus rosināja domāt viens no vadītājiem: Jēzus visos Atklāsmes grāmatas vēstījumos draudzēm, tās uzrunā, sakot “ES ZINU… tavus darbus/ grūtumus/ mīlestību utt.”

Novēlam ikvienam jaunajā mēnesī vārdus, ko mums lika pie sirds mācītājs Alfrēds Jākobsons: Lūkoties atpakaļ, ko Dievs ir darījis, lūkoties augšup uz Jēzu, lūkoties uz priekšu ticībā un visapkārt ar mīlestību!

Studenti Alberts un Ieva ar savu saderināšanos mums iezīmējuši sevišķi mīlestības pilnu šo gadu. Tā nu daudz mīlestības šai baltajā ziemā vēlam ikvienam, “jo Dievs ir mīlestība.” /1. Jņ. 4:8/

“Viņš ir mans ceļa Vadonis, kas visu zin’ un redz, un mīlestība brīnišķā kā spārniem mani sedz.”

Pāvils, būdams tālu no Filipu draudzes, jau ir pateicis galveno, ko šajā attālinātajā laikā, gribam atkārtot arī mēs: Beidzot vēl, mani brāļi, priecājieties iekš Tā Kunga; to pašu jums rakstīt man nav par apgrūtinājumu, bet jums ir par stiprinājumu. /Fil. 3:1/

Lai ikvienam no mums izdodas novembrī saredzēt 16. Psalma 11, panta vārdu patiesumu!